Plaušu karsonis

Plaušu karsonis (Latīņu val.: pneumonia) ir dažādas izcelsmes iekaisums mazākos vai lielākos plaušu apvidos. Biežākais plaušu karsoņa cēlonis ir mikroorganismu izraisīta infekcija.

Plaušu karsoņa visbiežākie ierosinātāji ir:

Plaušu karsoņi tiek klafificēti „tipiskajos” un „atipiskajos”. Tipiskās jeb bakteriālās pneimonijas biežākie ierosinātāji ir baktērijas – Streptococcus pneumoniae, Staphylococcus aureus, Haemophilus influenzae. Atipiskās pneimonijas ierosina Mycoplasma pneumoniae, Chlamydia pneumoniae, Legionella un tās norit ar nelielām klīniskām pārmaiņām, normālu asinsainu, grūti pamanāmām rengenoloģiskām pārmaiņām un ir grūtības ar to atpazīšanu, kā rezultātā bieži netiek nozīmēta adekvāta terapija – tiek nomocīts gan slimnieks, gan ārsts. Tomēr, šo iedalījumu mūsdienās uzlūko kritiski, jo „atipiskās” pneimonijas var noritēt „tipiski” un otrādi – „tipiskās” var sākties un norisēt „atipiski”.

 

Empīriskās antimikrobās terapijas izvēli ārstiem palīdz veikt plaušu karsoņa klasifikācija 5 grupās, atkarībā no vietas vai apstākļiem, kādos persona ir saslimusi: sadzīvē iegūtā pneimonija (perona saslimst ārpus slimnīcas, biežāk mājās); hospitālī iegūtā pneimonija (persona saslimst vismaz 48-72 stundas pēc iestāšanās slimnīcā vai vēlāk); pansionātā iegūtā pneimonija (slimo dažādu veco ļaužu pansionātu iemītnieki); aspirācijas pneimonija (saslimst personas ar samaņas un rī­šanas traucējumiem). Katrai no šīm pneimoniju grupām ir tikai tai raksturīgs ierosinātāju spektrs un tiem raksturīgs sastopamības biežums. Šāds pneimoniju dalījums ļauj ārstiem racionālāk izvēlēties empīrisko antimikrobisko terapiju.

 

Tipiskos gadījumos baktēriju izraisīts plaušu karsonis sākas ar drebuļiem, t° paaugstinās līdz 40°, sāp galva un krūtis, turklāt sāpes krūtīs pastiprinās dziļākas ieelpas laikā. Pirmajās slimības dienās ir klepus un var izdalīties nedaudz staipīgu, rūsganu krēpu. Elpošana sekla, paātrināta, bieži sāpīga, arī pulss paātrināts, seja sārta vai zilgana. Uz lūpām un deguna rodas ūdeņainas pūtītes.

 

Vīrusu izraisīts plaušu karsonis visbiežāk pievienojas kādai vīrusu infekcijai, piem., gripai, adenovirusālai slimībai, masalām, drudzim, ornitozei. Organismā, ko novājinājusi vīrusu infekcija, aktīvas kļūst arī baktērijas, kuru parasti daudz mutes dobumā un augšējos elpošanas ceļos. Slimība izpaužas gandrīz tāpat kā bakteriālais plaušu karsonis, tomēr tās simptomi nav tik spilgti. Tās gaita var būt dažāda - gan viegla, gan ļoti smaga.

 

Sekundārs plaušu karsonis var rasties, ja bronhos iekļūst svešķermenis (piem. aizrijoties ar ēdienu). Šis plaušu karsonis sevišķi smags ir zīdaiņiem un ļoti veciem cilvēkiem. Sekundārā plaušu karsoņa norise var būt dažāda, tāpēc vienmēr, kad ir drudzis, klepus, krēpas, aizdusa, durošas sāpes krūtīs, vispārējs nespēks, turklāt lūpas kļuvušas zilganas, bet seja stipri sārta, jāatceras, ka var būt sācies plaušu karsonis, un jāizsauc ārsts.

 

Plaušu karsonis ir jāauzskata par ļoti nopietnu saslimšanu un obligāti pie šādas saslimšanas ir jāvēršās pie sava ģimenes ārsta.

 

Plaušu karsoņa ārstēšanā ir svarīgi agrīni nozīmēt adekvātu antibakteriālo terapiju. Šajā aspektā ārstiem ir dažādi viedokļi. Daļa ārstu uzskata, ka gadījumos, kad varētu domāt par vīrusu izraisītu plaušu karsoni, antibiotikas var nelietot un to pielietošana nemaina slimības ilgumu un smagumu. Savukārt citi ārsti uzskata, ka visi pacienti ar plaušu karsoni jāārstē ar antibakteriāliem līdzekļiem un jāapsver jautājums par terapijas iespēju segt gan tipisko, gan atipisko pneimoniju izsaucējus, jo parasti trūkst ātru un specifisku laboratorisku testu, un arī rentgenoloģiski ne vienmēr var noteikt pneimonijas etioloģiju. Ja pēc antimokrobiskās terapijas uzsākšanas vērojama stāvokļa pasliktināšanās vai nav novērojama uzlabošanās 48-72 stundu laikā, ārsti izvērtē nepieciešamību mainīt terapiju. Parasti antibakteriālā terapija jāturpina desmit dienas, bet tā dēvēto atipisko pneimoniju gadījumos – 10-14 dienas.

 

Terapijas laikā ļoti svarīgi sekot šķidruma bilancei. Ieteicams lietot zāļu tējas kā palīglīdzekli – kā organismu vispārspēcinošu un slāpes remdinošu dzērienu. Slimības sākuma stadijā no zāļu tējām ieteicams izmantot tās, kam piemīt pretiekaisuma un pretmikrobā darbība – vītolu mizas, salvijas un avenes lapām, asinszāles lakstiem. Tālākā stadijā ieteicamas atkrēpošanu veicinošās zāļu tējas ar mārsila vai pelašķa lakstiem, zemenes lapām, plūškoka, liepu vai kliņģerītes ziediem. Atveseļošanās stadijā ieteicamas tējas ar reģenerāciju un plaušu attīrīšanos veicinošām ceļteku lapām.

 

Pretiekaisuma līdzekļi nav plaši lietojami, tos parasti nozīmē iekaisuma uzsūkšanās fāzē. Atkrēpošanu veicinošos līdzekļus var lietot, bet vairāk jārūpējas par to, lai, veicot inhalācijas, būtu mitras gļotādas. Ļoti efektīvi slimnieka stāvokli uzlabo bronholītisko, mukolītisko un citu medikamentu inhalācijas. Šos līdzekļus tagad ir ērti ievadīt un precīzi dozēt ar jaunās paaudzes inhalatoriem.